Autors Sazināties
ADMIN
Komentāra virsraksts: Sarkanarmiešu zvērības: fragmenti no "Berlīnes krišana 1945"Ievietots: 06 Sep 2008, 01:53
Administrators
Pievienojies: 20 Okt 2007, 14:35
Komentāri: 457
Daži fragmenti no Entonija Bīvora grāmatas "Berlīnes krišana: 1945" (2003), kas uzskatāmi parāda sarkanarmiešu zvērības Austrumeiropā un Vācijā 2. Pasaules kara beigu posmā:
Citāts:
3. nodaļa. Uguns, zobens un "cildenais niknums"
"Sarkanās armijas karavīri neatzīst "individuālus sakarus" ar vācietēm," savā dienasgrāmatā rakstīja dramaturgs Zahars Agraņenko, kā jūras kājnieku virsnieks nonācis Austrumprūsijā. "Deviņi, desmit, divpadsmit vīru uzreiz - viņi tās izvaro kolektīvi."
Berija un Staļins Maskavā lieliski zināja, kas notiek. Kāds ziņojums viņiem vēstīja: "Daudzi vācieši apgalvo, ka sarkanarmieši izvarojuši visas vācu sievietes, kas palikušas Austrumprūsijā. "Tika minēti neskaitāmi grupveida izvarošanas piemēri - "ieskaitot nepilngadīgas meitenes un vecas sievietes". Patiesībā dažiem upuriem bija pat tikai divpadsmit gadu.
Maršals Rokosovskis izdeva rīkojumu Nr. 006, mēģinādams novirzīt "naida jūtas uz cīņu pret ienaidnieku kaujas laukā" un uzsvērt, ka draud sods par "marodierismu, varmācību, laupīšanu, ļaunprātīgu dedzināšanu un postījumiem bez iemesla". Tas acīmredzot atstāja maz iespaida. Notika ari daži patvaļīgi mēģinājumi ietekmēt karavīrus. Stāsta, kādas strēlnieku divīzijas komandieris esot "pats personiski nošāvis leitnantu, kurš nostādījis savus vīrus rindā pie kādas vācietes, kas izplestām rokām un kājām gulējusi zemē". Tomēr parasti šajos noziegumos bija iejaukti virsnieki paši, vai arī disciplīnas trūkuma dēļ bija pārāk bīstami saukt pie kārtības piedzērušus, ar automātiem bruņotus zaldātus.
Līdzko zaldāti bija lietojuši alkoholu, upura tautībai vairs nebija lielas nozīmes. NKVD ziņoja Maskavai: "Okupētajā vācu teritorijā notiek masu saindēšanās ar konfiscēto alkoholu." Šis temats Krievijā ir tik pamatīgi notušēts, ka vēl šodien veterāni liedzas atzīt to, kas noticis patiesībā, iebrūkot Vācijas teritorijā.
"Izrādījās, ka totalitāro sistēmu galējā varmācība," savā lielajā romānā Dzīve un liktenis rakstīja Vasilijs Grosmans, "spēj paralizēt cilvēka garu veselos kontinentos." Protams, darbojās arī vairāki citi spēki vai ietekmes. Seksuālā brīvība 20. gados bija rosīgu debašu temats komunistu partijas aprindās, bet nākamajā desmitgadē Staļins gādāja par to, lai padomju sabiedrība iztēlotu sevi kā būtībā aseksuālu. Tam nebija nekā kopīga ar patiesu puritānismu: tas tika darīts tāpēc, ka mīlestība un sekss neiederējās dogmā, kuras uzdevums bija "atņemt individualitāti" indivīdam. Cilvēciskas tieksmes un emocijas vajadzēja apspiest. Freida (Sigmund Freud) darbi tika aizliegti, laulības šķiršana un laulības pārkāpšana izpelnījās stingru partijas nosodījumu. No jauna tika ieviests kriminālsods par homoseksualitāti. Jaunā doktrīna sniedzās pat tik tālu, ka tika pilnībā izskausta seksuālā izglītošana.
Padomju karavīru postītkāre Austrumprūsijā bija tiešām baiga. Tā nebūt neaprobežojās tikai ar mēbeļu saskaldīšanu, lai ar tām kurinātu uguni. Ne aci nepamirkšķinājuši, viņi aizdedzināja mājas, kuras būtu varējušas dot siltumu un pajumti naktī, kad ārā viss bija sastindzis salā. Viņi pārskaitās, ieraudzījuši, ka zemniekiem ir daudz augstāks dzīves līmenis, nekā viņi jebkad spējuši iztēloties.
Sarkanarmieši jutās pārsteigti, pamanot radioaparātus tik daudzās mājās. Tas, ko redzēja acs, deva nepārprotamu mājienu, ka Padomju Savienība varbūt tomēr nav gluži tāda strādnieku un zemnieku paradīze, kā viņiem stāstīts. Austrumprūsijas lauku saimniecības radīja apjukuma, skaudības, apbrīnas un dusmu sajaukumu, kas uztrauca politiskos virsniekus. Austrumprūsijas apmeklējuma laikā dziļi satricināts jutās arī Iļja Erenburgs, dedzīgākais no visiem propagandistiem, tomēr turpmāk viņš nebūt nerakstīja mazāk nikni.
Visā kara gaitā sarkanarmieši nekad netika pienācīgi ēdināti. Lielākoties viņus mocīja pastāvīgs izsalkums. Ja nebūtu amerikāņu piegādāto gaļas konservu Spam un kviešu, daudzi no karavīriem būtu tuvu bada nāvei.
"Cildenais niknums" bija izraisījis lielāko panisko migrāciju pasaules vēsturē. Starp 1945. gada 12. janvāri un februāra vidu gandrīz 8,5 miljoni vāciešu reiha austrumu provincēs aizbēga no savām mājām. Tikpat kā neviens vairs nekad neredzēja savas mājas.
(72.-84.lpp.)
7. nodaļa. Aizmugures teritoriju tīrīšana
Varšavas dumpi pret vāciešiem Staļins uzskatīja par "noziedzīgu pretpadomju politikas aktu". Viņa acīs tas nepārprotami bija mēģinājums sagrābt Polijas galvaspilsētu par labu "emigrantu valdībai Londonā" īsi pirms tam, kad jāierodas sarkanarmiešiem, kas vienīgie cīnījušies un krituši.
(151.lpp.)
21. nodaļa. Cīņas pilsētā
Dālemā daži Ribalko virsnieki apmeklēja māsu Kunigundi {Kuniaunde) - mūķeni, kura vadīja dzemdību klīniku un bāreņu namu Haus Dahlem. Viņa paskaidroja, ka namā neesot paslēpts neviens vācu karavīrs. Virsnieki un viņu karavīri uzvedās nevainojami. Virsnieki pat brīdināja māsu Kunigundi par to, ka drīz būs klāt otrās līnijas karaspēks. Viņu pareģojums piepildījās precīzi, taču šoreiz vairs nebija nekādas iespējas glābties. Mūķenes, jaunas meitenes, vecas sievietes, grūtnieces un tikko dzemdējušas mātes - visas tika izvarotas bez kādas žēlastības. Kāda sieviete salīdzināja Dālemas notikumus ar "viduslaiku šausmām". Citām prātā nāca Trīsdesmitgadu karš.
Visām padomju armijām, kas piedalījās Berlīnes operācijā, acīmredzot ir bijis kopīgs šis uzvedības modelis: zaldāti ielaužas bunkuros un spīdina sievietēm sejās lukturīšus, izraugoties sev upurus. Šis izvēlēšanās process, pretējs tūlītējai varmācībai, kāda tika demonstrēta Austrumprūsijā, liecina par noteiktām pārmaiņām. Šajā fāzē padomju karavīri izturējās pret vācu sievietēm daudz vairāk kā pret kara laupījumu, nevis kā pret vērmahta aizstājējām, uz kurām izgāzt savu niknumu.
Tie, kas rakstījuši par šo tematu, nereti ir definējuši izvarošanu kā varmācības aktu, kam maz kopīga ar seksu. Taču tā ir definīcija no upura skatpunkta. Lai izprastu šo noziegumu, nepieciešams paraudzīties uz notiekošo no varmākas viedokļa, sevišķi šajā otrajā fāzē, kad galēji brutālos uzbrukumus, raksturīgus janvārim un februārim, bija nomainījusi izvarošana bez niknuma. Šie zaldāti acīmredzot būs uzskatījuši, ka pēc frontē pavadītā ilgā laika vienkārši apmierina savas seksuālās vajadzības. Vairums izvarotāju atturējās no liekas varmācības, ja vien sieviete nepretojās. Kā redzēsim, nākamo nedēļu laikā attīstījās šī procesa trešā un pat ceturtā fāze. Tomēr pamata tēze ir šāda: kara laikā nedisciplinēti zaldāti, nebaidoties soda, var strauji atgriezis pie primitīvās vīrišķās seksualitātes, varbūt pat tāda veida seksualitātes, kādu biologi piedēvē sugas tēviņa dziņai izplatīt savu sēklu pēc iespējas plašāk. Atšķirība starp haotisko varmācību Austrumprūsijā un priekšstatu par seksuālu laupījumu Berlīnē pasvītro faktu, ka šim noziegumam nevar būt visaptverošas definīcijas. Tomēr tas netieši liecina arī, ka pastāv vīrišķās seksualitātes tumša puse, kura var izpausties pārlieku viegli, sevišķi kara apstākļos, kad nepastāv ne sociāli, ne disciplināri ierobežojumi. Tātad daudz kas ir atkarīgs militārās kultūras, kāda valda attiecīgajā nacionālajā armijā. Kā rāda Sarkanās armijas piemērs, kolektīva izvarošana var pat kļūt par sava veida saiknes procesu starp izvarotājiem. Pārlieku bieži sievietes sastapās ar pilnīgu vienaldzību vai uzjautrinājumu par to, ka vispār sadomājušas sūdzēties par izvarošanu.
(406.-407.lpp.)
27. nodaļa. Vae victis!
Vācu militārās vadības lielākā kļūda bija atteikšanās iznīcināt alkohola krājumus visur tur, kur bija paredzama Sarkanās armijas ienākšana. Šāds lēmums balstījās uz pieņēmumu, ka piedzēries ienaidnieks nevarēs cīnīties. Tomēr, par nelaimi vietējām sievietēm, izrādījās, ka alkohols ir tieši tas, kas acīmredzot vajadzīgs sarkanarmiešiem, lai viņi iegūtu drosmi izvarot, kā arī svinēt tik briesmīga kara beigas. Nebeidzamās uzvaras dzīres nebūt nenozīmēja, ka bailēm Berlīnē pienācis gals. Ieilgušo svinību gaitā tika izvarotas daudzas vācu sievietes.
Izvarošanas upuru skaits abās lielākajās Berlīnes slimnīcās svārstījās starp 95 000 un 130 000. Kāds ārsts lēsa, ka no aptuveni 100 000 sievietēm, kas izvarotas Berlīnē, ap 10 000 pēc tam mirušas, lielākoties izdarot pašnāvību. Tika uzskatīts, ka daudz augstāks nāves gadījumu procents ir starp tiem 1,4 miljoniem sieviešu, kas cietušas Austrumprūsijā, Pomerānijā un Silēzijā. Pastāv viedoklis, ka kopumā par izvarošanas upuriem kļuvuši vismaz 2 miljoni vācu sieviešu, turklāt gandrīz puse vai pat vairākums pārcietušas vairākkārtēju izvarošanu. Urzulas fon Kārdorfas draudzeni un padomju spiedzi Šulci-Boizenu (Schidze-Boysen) izvaroja "divdesmit trīs zaldāti cits pēc cita". Pēc tam viņai slimnīcā bija jāuzliek šuves.
Vācu sieviešu reakcija pēc pārdzīvotās izvarošanas bija visai dažāda. Daudziem upuriem, sevišķi naivām, jaunām meitenēm, kuras tikai neskaidri saprata, kas ar viņām notiek, psiholoģiskās sekas varēja būt graujošas. Veidot attiecības ar vīriešiem kļuva ārkārtīgi grūti bieži pat uz visu mūžu.
Kāda meita, māte un vecāmāte, visas reizē izvarotas Berlīnes pievārtē, mierināja sevi ar domu, ka ģimenes tēvs taču ir kritis karā. Viņas sev teica, ka viņš būtu nogalināts, mēģinot novērst šo izvarošanu. Tomēr patiesībā acīmredzot tikai pavisam nedaudzi vācu vīrieši ir izrādījuši to, kas, protams, bija veltīga drosme. Slavenais aktieris Harijs Lībke (Harry Liebke) tika nogalināts, iesitot ar pudeli pa galvu, kad mēģināja glābt jaunu sievieti, kura slēpās viņa dzīvoklī; taču viņš, kā šķiet, ir bijis diezgan liels izņēmums. Trīspadsmit gadu vecais Dīters Zāls ar dūrēm metās virsū krievam, kas zēna acu priekšā izvaroja viņa māti. Viņš panāca tikai to, ka tika nošauts.
Daudzi domā, ka Sarkanajai armijai bija dotas divas nedēļas, lai Berlīnē laupītu un izvarotu, un ka pēc tam tika atjaunota disciplīna, taču tas nebūt nebija tik vienkārši. 3. augustā, trīs mēnešus pēc kapitulācijas, Žukovs Berlīnē bija spiests izdot vēl bargākus rīkojumus par "laupīšanas", "fiziskas vardarbības" un "skandalozu starpgadījumu" ierobežošanu.
Izvarošanas jēdziens tagad saplūda kopā ar piespiedu seksuālām attiecībām. Ierocis vai fiziska vardarbība kļuva lieka, ja sievietēm draudēja bada nāve. To varētu raksturot kā trešo fāzi izvarošanas evolūcijā Vācijā 1945. gadā. Ceturtā fāze bija savdabīga kopdzīves forma, ko daudzi padomju virsnieki piekopa ar vācu "okupācijas sievām" - agrāko padomju "karalauka sievu" vietā. īstās sievas Padomju Savienībā bija dusmojušās, dzirdot par "karalauka sievām", bet nu, izdzirdot par šo jauno tendenci, viņu morālais sašutums nepazina robežu. Arī padomju varas pārstāvji bija sasutuši un saniknoti, kad krietns skaits Sarkanās armijas virsnieku, nolēmuši palikt kopā ar savām vācu mīļākajām, dezertēja, kad pienāca laiks atgriezties Dzimtenē.
No "Maskavas emigrācijas" atvestie vācu komunisti absolūti un bez ierunām pakļāvās saviem padomju saimniekiem. Lai gan formāli viņi atradās uzvarētāju pusē, viņus māca dziļa neveiksmes izjūta. 27. maijā, jaukā pavasara dienā, šie vācu komunisti, pārlidojuši pāri Berlīnes centram, nolaidās Tempelhofas lidlaukā. Posta ainas viņus satricināja.
1940. gadā Austrumprūsijā bija 2,2 miljoni iedzīvotāju, bet 1945. gada maija beigās šis skaits bija sarucis līdz 193 000. Austrumprūsijā saņēma vissmagāko krievu naida triecienu un tāpēc cieta visbriesmīgāko likteni no visām okupētajām teritorijām. Postaža tur saglabājās vairākus gadus. Mājas bija vai nu nodedzinātas, vai izlaupītas līdz pēdējai naglai. Zaldāti, kuri bija no laukiem un kuriem mājās nemaz nebija elektrības, paņēma līdzi pat spuldzītes. Lauku saimniecības bija kā izmirušas, visi lopi nokauti vai izvesti uz Krieviju. Zemienes pārvērtās dumbrājos. Tomēr visļaunākais liktenis gaidīja civiliedzīvotājus, kuriem nebija izdevies aizbēgt. Vairums sieviešu un meiteņu tika aizdzītas uz Padomju Savienību strādāt spaidu darbus "mežos, kūdras purvos un kanālu rakšanā, piecpadsmit līdz sešpadsmit stundu dienā". Lielā puse no viņām gāja bojā tuvāko divu gadu laikā. No tām, kas palika dzīvas, gandrīz puse tika izvarotas. Kad 1947. gada aprīlī viņas tika nogādātas uz padomju okupācijas zonu Vācijā, vairumu vajadzēja nekavējoties vest uz slimnīcām, jo viņas bija slimas ar tuberkulozi un venēriskām slimībām.
(499.-511.lpp.)
Шествие экстремистской молодёжной организации "Клуб 415" 16. 3. 2004г. «Клуб 415». Своим долгом считает постоянно напоминать "об участии жидов в сталинских преступлениях".
http://rafael-972.narod.ru/photoalbumHelper.html
НИКТО НЕ ЗАБЫТ, НИЧТО НЕ ЗАБЫТО:
"И в заключение - выдержка из рапорта офицера власовской армии поручика В.Балтинша от 26 мая 1944 года представителю Русской освободительной армии в Риге: «В середине декабря 1943 г. по делам службы мне пришлось: быть в районе Белоруссии (быв. Витебской губернии), в деревнях Князево (Красное), Барсуки, Розалино и др. Эти деревни занимали немецкие части и терпимо относились к населению, но когда им на смену пришли латвийские части СС, сразу начался беспричинный страшный террор: Вокруг этих деревень лежало много трупов женщин и стариков. От жителей я узнал, что этими бесчинствами занимались латвийские СС. 23 апреля 1944 г. мне пришлось быть в деревне Морочково. Вся она была сожжена. В погребах хат жили эсэсовцы-латыши: Я спросил у одного из них, почему вокруг деревни лежат трупы убитых женщин, стариков и детей, сотни непогребенных трупов, а также убитые лошади. Ответ был таков: »Мы их убили, чтобы уничтожить как можно больше русских"."
http://mywebs.su/blog/history/488.html
По данным немецкой книги "Hungerwinter: Deutschlands humanitäre Katastrophe 1946/47"(Голодная зима - выживание после войны), вышедшей в 2009 году, только в Мюнхене за три месяца около 1600 девушек было арестовано по подозрению в проституции и распространению венерических заболеваний. В британской зоне оценивали число арестов в 1946 г. в размере 15 000, большинство несовершеннолетние и 80 процентов с вен. заболеваниями.
http://www.statehistory.ru/32/...lovannykh-nemok
Истории от Ренара-страшилки холодной войны.. была проституция за еду, тушёнку и кашу, была любоффь и иной раз побеги советских воинов на запад, вернули не всех... и было мало презервативов и много сифилиса, гонореи и уреоплазма.....война то кончилась, а солдатам любви хотелось..
ну да,конечно,латыши убивали всех подряд,а вот добрые красноармеици шли в белых перчатках,с песнями,никого не убивая,и так до самого Берлина.сам то веришь в это?
Насилие в отношении мирного населения Германии в конце Второй мировой войны
Материал из Википедии - свободной энциклопедии
Текущая версия страницы пока не проверялась опытными участниками и может значительно отличаться от версии, проверенной 29 июня 2011; проверки требуют 22 правки.
Тела двух женщин и трёх детей, погибших в Метгетене, Восточная Пруссия. Фотография нацистской комиссии по расследованию.
Тема массового насилия в отношении гражданского населения Германии советскими войсками, вошедшими на территорию Третьего рейха в последние месяцы Второй мировой войны, была использована нацистской пропагандой с целью укрепления боевого духа обороняющихся войск и запугивания населения.[1] Пропагандистские материалы нацистов использовали позднее некоторые западные авторы для иллюстрации «зверств Красной Армии».
Так как после окончания войны немецкое население на захваченных Красной Армией территориях не оказывало сопротивления, то за исключением редких случаев советская оккупационная администрация не проводила казней и репрессий в широких масштабах, что вынуждены признать даже антисоветски настроенные авторы. После капитуляции Германии появились сообщения о массовых групповых изнасилованиях немецких женщин солдатами передовых наступающих частей Красной Армии. В послевоенное время эта тема находилась под запретом как в СССР по идеологическим причинам, так и в обеих частях Германии по морально-этическим соображениям[источник не указан 469 дней]. В 2000-х годах вопрос о насилиях над немецкими женщинами стал обсуждаться более свободно в связи с появлением мемуаров советских ветеранов[2][3], книги историка Энтони Бивора «Падение Берлина. 1945» и выходу в прокат немецкого фильма «Безымянная - одна женщина в Берлине», основанного на дневнике Марты Хиллерс, описавшей личный опыт выживания немецкой женщины в Берлине в мае-июне 1945 года.
Национально мыслящий любитель детей с бородкой- Нормунд Ерумс, магистр истории...знаком лично..
Национально мыслящий любитель детей с бородкой- Нормунд Ерумс, магистр истории...знаком лично..
Есть чем гордится .
Fantask
Национально мыслящий любитель детей с бородкой- Нормунд Ерумс, магистр истории...знаком лично..
Лет десять его знаю, нормальный мужик..
И дети его по русски говорят, сам их учит . Редкость по нынешним временам.
Хуйня какая-то.
В прошлом году эти же парни на перезахоронении советских солдат(копателями найденных) салют давали. В советской форме кстати.
Подставу чую короче. Когда говна бурлить перестанут позвоню узнаю как дело было, если интересно кому - напишу потом.
Подставу чую короче.Агенты ФСБ заставили?
если интересно кому - напишу потом.Почему бы и нет, послушаем.
Просто есть люди, которые любово солдата, независимо цвета погон - уважают!
А есть долбоёбки, которые одну сторону, невзирая на преступления - героями называют и вошваляют, а другую, невзирая ни на что - называют преступниками, даже если тот и близко небыл к преступлениям!
------------------
B-Andito
B-Anditoкак самокритично....
А есть долбоёбки, которые одну сторону, невзирая на преступления - героями называют и вошваляют, а другую, невзирая ни на что - называют преступниками, даже если тот и близко небыл к преступлениям!
B-Andito
Просто есть люди, которые любово солдата, независимо цвета погон - уважают!
А есть долбоёбки, которые одну сторону, невзирая на преступления - героями называют и восхваляют, а другую, невзирая ни на что - называют преступниками, даже если тот и близко не был к преступлениям!
+400% согласен..